Man ļoti patīk
lasīt grāmatas par 2. pasaules kara notikumiem , jo tās manī izraisa spilgtas
emocijas. Tieši tāpēc Rūtas Šepetis grāmata “Starp pelēkiem toņiem” ir
ierindojusies manu mīļāko grāmatu sarakstā.
Stāsta galvenā
varone ir piecpacmidgadīgā Līna, kura dzīvo pavisam vienkāršu dzīvi ar savu
ģimeni Lietuvā. Kādā vakarā pie viņiem ierodas čekisti un liek savākt mantas.
Bez sīkākiem paskaidrojumiem Līna, mamma un brālītis tiek aizvesti uz staciju,
kur stāv gara rinda ar lopu vagoniem. Tā sākas viņu ceļojums pretī badam,
ciešanām, samagam darbam un salam. Pat tad, kad šķiet, ka vairs nevar būt
ļaunāk, viņi tiek aizvesti uz piespiedu darbu nometi pašos ziemeļos. Tā vairs
nav dzīvošana, bet gan izdzīvošana.
Šādos apstākļos
svarīga ir cerība un, manuprāt, tieši to simbolizēja vecā vāka versija ar zaļo
asniņu dziļajā sniegā. Jaunais vāks man nepatīk, jo uz tā ir aktieri no nesen
iznākušās filmas. Šie aktieri ir krietni vecāki par grāmatas tēliem, un to var
pamanīt. Tieši tas man neļāva izbaudīt filmu.
Šī nav vienīgā R.
Šepetis grāmata, kuru esmu izlasījusi. Man ļoti patika autores romāns “Jūras
sāļums”, kurš arī stāsta par 2. pasaules kara notikumiem. Ar šiem notikumiem es
jūtu neizskaidrojamu saikni, dažreiz lasot mani pārņem sajūtas, ka esmu to jau
piedzīvojusi. Tieši šīm grāmatām es dzīvoju līdzi baidoties, uztraucoties,
raudot vai smejoties.
Šo un citas
autores grāmatas jau esmu ieteikusi saviem draugiem, un viņiem tās patika. Šī
būs īstā lasāmviela cilvēkiem, kuri interesējas par vēsturi un meklē jaunas
sajūtas. Vēl šādiem lasītājiem varu ieteikt Entonija Dora romānu “Mums
neredzamā gaisma”. Tieši pēc šīm grāmatām es uz dzīvi sāku skatīties citādāk,
novērtējot lietas man apkārt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru