Man nebija ne jausmas kādus pārsteigumus sagādās Filipa Pulmana “Putekļu grāmata”, taču uzreiz nojautu, ka tā sevī glabā daudzus aizraujošus noslēpumus. Neskatoties uz grāmatas biezumu, es to liku mugursomā dodoties ceļojumā, bet galu galā grāmata bija interesantāka par pašu ceļojumu.

       Tā stāsta par zēnu Malkomu, kas bezbēdīgi pavada savas dienas kādā ciematā. Ikdienā viņš palīdz tēva krogā, cītīgi uzrauga savu kanoe un šad tad dodas uz klosteri pie mūķenēm, lai parunātos un piepalīdzētu virtuvē. Viss manās, kad uz klosteri tiek atsūtīts zīdainis Lira. Pēkšņi pilsētiņā norisinās savādi notikumi, lietavas nerimstās, un, pašam nezinot, Malkoms šajos neslēpumainajos notikumos spēlē lielu lomu.

       Jau agrāk minēju, ka neesmu fantastikas piekritēja, bet šajā grāmatā šī fantāzijas izpaudās citādi. Brīžiem šķita, ka kaut kas tāds ir iespējams arī realitātē. Grāmatas lapas skrēja uz priekšu, un es nevarēju pārstāt lasīt, jo mani sagaidīja noslēpums pēc noslēpuma.

       Arī grāmatas vāks ir noslēpumains. Tas nedaudz atgādina manu mīļāko japāņu gleznu “Lielais Kanagavas vilnis”, bet visvairāk man patīk vāka krāsu gamma. Uz vāka ir attēlots svarīgs grāmatas notikums, kas varbūt nedaudz pačukst priekšā par stāsta turpmāko agitu.

       Šī grāmata varētu patikt maniem vienaudžiem, jo tas ir brīnumains fantāziju lidojums ar aizraujošu sižetu. Protams, arī pieaugušos ši grāmata varētu ieinteresēt. Un ticiet man, 544 lapaspuses aizlidos, kā nebijušas!

Džordž Orvels "Dzīvnieku ferma"

      Aplikācijā goodreads, Džordža Orvela grāmatu “Dzīvnieku ferma” jau sen biju ievietojusi want to read sarakstā, labo atsauksmju dēļ. Arī apraksts mani ieinteresēja, jo tajā minēts, ka jaunākiem lasītājiem romāns varētu šķist neiedomājams, neiespējams absurds.

      Grāmata stāsta par kādu Anglijas fermu, kurā dzīvnieki pēkšņi izdomā sadumpoties un padzin savu saimnieku. Katram dzīvniekam tiek iedalīts darbs, un sākumā lauku darbi padodas pavisam labi. Sniedziņš un Napaleons (cūkas) ir atbildīgi par fermu un seko līdzi darbiem, taču kādā sanāksmē Napaleons padzen Sniedziņu ar 9 suņu palīdzību, kurus viņš skolojis ļauniem nolūkiem. Tā par galveno kļūst Napaleons. Mainās likumi, dziesmu “Angļu zvēri” aizliedz dziedāt un dzivnieki strādā daudz smagāk.

      Grāmatas aizmugurē minēts, ka šis stāsts šķiet kā precīzs padomju laika būtības atspoguļojums. Sākumā man bija grūti savilkt šīs lietas kopā, bet pēc atgadījuma ar Sniedziņu man viss kļuva skaidrs. Stāstā spilgti izcēlās diktatora tēls un totalitārais režims, kuru autors bija paslēpis fermas ikdienā.

      Uz vāka, protams, redzams pats Napaleons cilvēka drēbēs, stāvot uz divām kājām. Abas no šīm lietām dumpošanās sākumā tika stingri aizliegtas. Manuprāt, vāka mākslinieks precīzi attēlojis vadoni, arī es viņu iedomājos gandrīz tādu pašu.

      Šo grāmatu vajadzētu izlasīt ikvienam, jo tā atgādina, ka mēs visi esam vienādi un neviens nav pelnījis būt augstāks par visiem, izdomājot savus likumus. Šis stāsts parāda to, cik cilvēki var būt savtīgi un ļauni.

Žils Verns "Astoņdesmit dienās ap zemeslodi"

       Kad biju maziņa, bēniņos atradu Žila Verna grāmatu “Kapteiņa Granta bērni”. Šī grāmata bija kā aizraujošs piedzīvojums, un esmu priecīga, ka varēju izdzīvot jaunu ceļojumu, izlasot grāmatu “Astoņdesmit dienās ap zemeslodi”.

       Stāsts sākas ar kunga Filesa Foga derībām. Viņš ir pārliecināts, ka spēs apbraukt zemeslodi 80 dienās. Jau tās pašas dienas vakarā viņš dodas ceļā, un šajā piedzīvojumā tiek iesaistīts arī viņa sulainis Āķis. Viņi šķērso vairākas jūras un okeānus, brauc cauri Indijai, Ķīnai, Japānai, Amerikai un pārvar vairākus šķēršļus. Visa ceļojuma laikā Foga kungs ir nosvērts un kluss, viņu nesatrauc pat vislielākie kavēkļi. Viņi brauc ar vilcienu, kuģi, ragavām un pat ziloni, bet beigās šīs derbības padara Filesu Fogu par laimīgāko cilvēku pasaulē.

        Man vienmēr ir paticis lasīt grāmatas par ekspedīcijām un ceļojumiem, jo man patīk ģeogrāfija. Arī šī grāmata man ļoti patika, jo tā bija aizraujoša un pilna ar piedzīvojumiem, kuriem varēju dzīvot līdzi.

        To visu daudz spilgtāgu padarīja stāsta ilustrācijas. Pateicoties tām, šī grāmata ir viens skaists mākslas darbs. Grāmatas vāks ir ļoti atbilstošs un ieinteresē ar skaisto zīmējumu. Uz tā attēlots svarīgais pulkstenis un galvenie pārvietošanās veidi, kā arī pats kungs ar sulaini.

       Šī grāmata patiks ikvienam dēku meklētājam un arī māksliniekiem, tieši ilustrāciju dēļ. Žils Verns saviem lasītājiem nodrošina piedzīvojumus un spriedzi visa stāsta garumā.

Ričards Bahs "Kaija, vārdā Džonatans Livingstons"

       Šo nelielo, plāno grāmatiņu pirmo reizi pamanīju skolas bibliotēkā. Ja daži baidās no biezām grāmatām, tad es baidos no plānām, jo nevarēju iztēloties, ko gan autors ir izstāstījis šajās 90 lapaspusēs (it īpaši, ja stāsts ir par kaiju, kurai ir vārds). Un jau atkal pateicoties lasīšanas stafetei, es nolēmu šo neslēpumaino grāmatu izlasīt.

      Stāsts patiešam ir par kaiju Džonatanu Livingstonu. Putnu, kurš nebaidās būt atšķirīgs. Džonatana sapnis ir lidot labāk par visām kaijām, tāpēc viņš katru dienu trenējas. Lai gan kaiju galvenais uzdevums ir meklēt barību un lidot pavisam primitīvi, viņš izbauda to, ka ir brīvs, tāpēc izsalkums viņu neaptur no uzcītīgajiem treniņiem. Citas kaijas to neatzīst, un Džonatans tiek padzīts no bara, jo ir atšķirīgs. Sasniedzis savus mērķus , Džonatans Livingstons atgiežas, lai iemācītu citām kaijām, ka būt atšķirīgam nav slikti un ar lielu mērķtiecību var sasniegt visu.

       Grāmata ir iedvesmojoša, motivējoša un interesanta. Es varu tikai apbrīnot autora Ričarda Baha spēju pasniegt tik dziļu domu caur neparastu un samērā īsu stāstu. Tas māca nebaidīties un būt atšķirīgam, būt brīvam. Šo ziņojumu nes arī grāmatas vāks uz kura attēlota kaija, kura traucas uz priekšu un neatskatās, tāpēc vāka noformējums ir ļoti atbilstošs.

       Šī būs piemērota lasāmviela ikvienam cilvēkam ar mērķiem un sapņiem, kā atgādinājums, kas viss ir iespējams, ja notici sev un nebaidies būt citādāks.

Nikola Jūna "Viss, itin viss"

      Nikolas Jūnas grāmatas ir labi novērtētas ārzemju lasītāju vidū, bet ar viņas darbu “Viss itin viss” iepazinos pirmo reizi. Diez vai mani šī grāmata būtu ieinteresējusi, ja es nepiedalītos lasīšas stafetē, jo, manuprāt, vāka dizains ir ļoti nepiemērots. Rodas iespaids, ka tas ir kārtējais pusaudžu romāniņs, uz vāka esošās sejas pilnībā neatbilst tēliem un mani, kā lasītāju, neuzrunā. Es pat nezināju, ka šis ir tulkojums grāmatai, kura jau sen atrodas manā “vēlos izlasīt” grāmatu sarakstā. Bet kā tautā mēdz teikt - nevērtē grāmatu pēc vāka. Un par šī citāta patiesmu pārliecinos jau ento reizi.

      Grāmata ir ļoti aizraujoša, tās stāsts ir neparast. Galvenā varone ir meitene Madelina, kura slimo ar kādu slimību, kuras dēļ viņa nedrīkst pamest māju. Viņa dienu no dienas lasa grāmatas, mācās internetā un viņas vienīgais draugs no “ārpasaules” ir medmāsa Karla. Viss sagriežas kājām gaisā, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un noslēpumainais Odijs. Meitene vairs tik daudz nelasa, nemitīgi sarakstās e-pastā un pat atceļ meiteņu vakarus, kuros vienmēr pavada laiku ar mammu. Taču Madijai nav ne jausmas, ka pēc pāris mēnešiem šī zēna ierašanās mainīs visu viņas nākotni un pat pagātni. Vai mīlestība spēj nogalināt? Iespējams. Vai mīlestība spēj mainīt dzīvi? Pavisam noteikti!      Šī grāmata mani ļoti aizrāva gan ar stāstu, gan negaidītajiem pavērsieniem. Tā izraisīja dažādas emocijas: sajūsmu, prieku, bailes, uztraukumu. Brīžiem es mēģināju iztēloties, kāda būtu mana dzīve, ja es nekad nebūtu pametusi māju. Kā būtu, ja es nezinātu, kāda ir mīkstā zāle vai pludmales smiltis, vai lietus, vai pat vējš un putnu balsis. Jau atkal grāmata man atgādina par to, cik laimīga un pateicīga varu būt.      Šī grāmata varēt patikt ikvienam pusaudzim, jo tajā tiek aprakstītas šim vecumam svarīgas problēmas. Tā pavisam raiti lasās, jo sižets ir ļoti iteresants, un šis varētu būt “gards kumoss” vasaras lasāmvielas, lai skolotāja nevarētu pārmest, ka nav lasīta neviena grāmata.

Rūta Šepetis "Starp pelēkiem toņiem"

       Man ļoti patīk lasīt grāmatas par 2. pasaules kara notikumiem , jo tās manī izraisa spilgtas emocijas. Tieši tāpēc Rūtas Šepetis grāmata “Starp pelēkiem toņiem” ir ierindojusies manu mīļāko grāmatu sarakstā.

       Stāsta galvenā varone ir piecpacmidgadīgā Līna, kura dzīvo pavisam vienkāršu dzīvi ar savu ģimeni Lietuvā. Kādā vakarā pie viņiem ierodas čekisti un liek savākt mantas. Bez sīkākiem paskaidrojumiem Līna, mamma un brālītis tiek aizvesti uz staciju, kur stāv gara rinda ar lopu vagoniem. Tā sākas viņu ceļojums pretī badam, ciešanām, samagam darbam un salam. Pat tad, kad šķiet, ka vairs nevar būt ļaunāk, viņi tiek aizvesti uz piespiedu darbu nometi pašos ziemeļos. Tā vairs nav dzīvošana, bet gan izdzīvošana.

      Šādos apstākļos svarīga ir cerība un, manuprāt, tieši to simbolizēja vecā vāka versija ar zaļo asniņu dziļajā sniegā. Jaunais vāks man nepatīk, jo uz tā ir aktieri no nesen iznākušās filmas. Šie aktieri ir krietni vecāki par grāmatas tēliem, un to var pamanīt. Tieši tas man neļāva izbaudīt filmu.

      Šī nav vienīgā R. Šepetis grāmata, kuru esmu izlasījusi. Man ļoti patika autores romāns “Jūras sāļums”, kurš arī stāsta par 2. pasaules kara notikumiem. Ar šiem notikumiem es jūtu neizskaidrojamu saikni, dažreiz lasot mani pārņem sajūtas, ka esmu to jau piedzīvojusi. Tieši šīm grāmatām es dzīvoju līdzi baidoties, uztraucoties, raudot vai smejoties.

      Šo un citas autores grāmatas jau esmu ieteikusi saviem draugiem, un viņiem tās patika. Šī būs īstā lasāmviela cilvēkiem, kuri interesējas par vēsturi un meklē jaunas sajūtas. Vēl šādiem lasītājiem varu ieteikt Entonija Dora romānu “Mums neredzamā gaisma”. Tieši pēc šīm grāmatām es uz dzīvi sāku skatīties citādāk, novērtējot lietas man apkārt.

Toms Kreicbergs "Lopu ekspresis"

      Toma Kreicbera grāmata “Lopu ekspresis” jau kādu laiku bija manā want to read sarakstā, jo tajā iepīti šausminošie vēstures notikumi ar kuriem es, kā latviete, jūtu neizskaidrojamu saikni. Kā izrādijās, šī grāmata ir kas vairāk. Tā mani patīkami pārsteidza ar interesanto sižetu, un es to nespēju nolikt malā.

      Tieši vāka noformējums rada patīkamo pārsteigumu.Sākumā šķiet, ka stāsts pārsvarā būs par 20. gadsimta notikumiem, vilciena un iedzelteno avižu attēla dēļ, bet pēkšņi tas savijas ar mūsdienām. Grāmatu vēl interesantāku padara komiksa ilustrācijas.

      Stāsta galenais varonis ir latvietis Pēteris. Viņš ir devies uz ASV, lai piepildītu vienu no saviem sapņiem- darbs Volstrītas bankā ar lielu peļņu. Vēl viņš, vecmāmiņas iedvesmots, zīmē un publicē komiksu par Latvijas okupāciju un izsūtīšanu. Pēteris smagi strādā, lai sasniegtu mērķi un jau pavisam drīz viņš sevi sauc par ņujorkieti. Taču darbs bankā ir grūts, jo tuvojas krīze. Arī Pētera privātā dzīve ir pilna ar šķēršļiem: neizdevušās attiecības, ilgošanās pēc ģimenes, iedvesmas meklēšana komiksam. Puisim sķiet, ka arī viņš ir nokļuvis lopu ekspresī ar nezināmu galamērķi.  Atliek tikai pakļauties, jo dažreiz ceļš ved tur, kur ir vislabāk- mājup.

      Mani ļoti aizrāva tas, kā grāmatas autors salīdzina tik atšķirīgus notikumus. Izrādās, ka tiem ir daudz kā kopīga. Secināju, ka pagātne mūsu tautu pārveidojusi, padarījusi stiprāku. Lai arī kurā pasaules malā mēs piepildītu savus sapņus, latvietim pietrūks dzimtene: viszilākās debesis un putnu balsis, plašās pļavas, svaigā siena smarža un sāļais jūras ūdens.

      Iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam latvietim. It īpaši tiem, kuri plāno doties laimes meklējumos uz citām zemēm vai ir jau to izdarījuši. Tā māca nepadoties un nebaidīties no neveiksmēm. Kā arī atgādina, ka dažreiz īstā izvēle ir atgriešanās mājās.