Dž. Grīns "Bruņurupuči bez gala"

Ikviena Džona Grīna grāmata mani aizrauj un ievelk domu virpulī, tāpēc tās kļuvušas tik mīļas. Šajās grāmatās ir kaut kas vienojošs un tomēr tik ļoti atšķirīgs. Atsaucoties uz sākumā minēto domu virpuli- par to arī stāsta romāns “Bruņurupuči bez gala”.

Vai jūs kādreiz esat bijuši iesprostoti savā prātā? Grāmatas galvenā varone Aza ar to saskaras katru dienu. Viņa nespēj kontrolēt domas, tās kontrolē viņu. Neskatoties uz to, Aza dzīvo normālu pusaudzes dzīvi un satiek savu bērnības draugu- miljardiela dēlu Deivisu. Pat ja Deivisam ir liela māja ar slavenām gleznām, lielu kinozāli, baseinu un golfa laukumu, arī viņš ir nelaimīgs. Deivisa māte ir mirusi, bet tēvs pazudis jau vairākas dienas. Šīs problēmas nauda nespēj labot. Tāpēc pusaudži viens otru atbalsta un kopā mēdz vērot debesis un zvaigznes, un visumu ar spirāli...spirāli, kura ir tāda pati kā viņu domas un cerības- bezgalīga.

Grāmatā atrast galveno domu ir neiespējami, jo tajā to ir daudz. Gandrīz katra lappuse ko māca, tāpēc man šī grāmata patīk. Galvā palikuši vairāki citāti, piemēram, “Kādā dzīves brīdī pietiek ar pasaules skaistumu. Nav jāfotografē, jāglezno vai pat jāatceras. Ar to pietiek.’’ vai “To darīdama, sapratīšu, ka mīlestība nav traģēdija vai izgāšanās, bet gan dāvana, un mēs neesam pelnījuši neko, izņemot mīlestību, jo mīlestība ir veids, kā mēs kļūstam par cilvēkiem, gan arī iemesls, kāpēc mēs par tiem kļūstam.’’

Grāmatu iesaku izlasīt ikvienam pusaudzim, jo tā māca sapņot un nepadoties, kā arī atgādina, ka būt atšķirīgam nav slikti, jo uz pasaules vienmēr būs kāds, kurš tevi mīlēs tādu, kāds esi.

Grāmatas vāka noformējums sākumā sķita neizprotams, bet tieši tas mani ieintresēja. Lasot viss kļuva skaidrs, vāks simbolizē šo bezgalīgo spirāli, domu virpili. Tagad es grāmatu uzlūkoju pavisam citādi.

Jo kaut kur augstu, augstu debesīs, visumā ir spirāle- tikpat bezgalīga, cik manas domas, sapņi un cerības.